Hondrodistrofija (CDDY ar IVDD risku) un Hondrodisplāzija (CDPA)

Suņu hondrodisplāzija (CDPA) un hondrodistrofija (CDDY) ir saistītas ar retrogēnu ievietojumiem fibroblastu augšanas faktora 4 (FGF4) gēnā, kam ir būtiska loma skeleta attīstībā. Divi zināmi FGF4 retrogēni veicina īsu ekstremitāšu fenotipus: ievietojums 18. hromosomā (FGF4L1) un ievietojums 12. hromosomā (FGF4L2).

Šajā testā analizē abus retrogēnu ievietojumus:

FGF4L1 retrogēna ievietojums 18. hromosomā
FGF4L2 retrogēna ievietojums 12. hromosomā

FGF4L1 ievietojums 18. hromosomā izraisa CDPA. Šī autosomāli dominantā mutācija maina signālu pārraidi, kas iesaistīta kaulu un skrimšļu veidošanā, izraisot nesamērīgu punduraugumu, kam raksturīgas saīsinātas ekstremitātes un salīdzinoši garš ķermenis.

FGF4L2 ievietojums 12. hromosomā izraisa CDDY — daļēji dominantu pazīmi, kam raksturīgs īsu kāju fenotips. Suņi ar divām mutācijas kopijām ir mazāki par suņiem ar vienu kopiju, kuri jau ir mazāki par suņiem bez mutācijas. Šī pati mutācija var izraisīt arī starpskriemeļu disku deģenerāciju, padarot suņus uzņēmīgākus pret Hansena I tipa starpskriemeļu disku slimību (IVDD).

Suņiem ar CDPA ir nesamērīgi īsas ekstremitātes attiecībā pret ķermeņa izmēru, kas bieži rada raksturīgu „garu un zemu“ ķermeņa formu. Ekstremitāšu saīsinājuma pakāpe var atšķirties, un to var pavadīt vieglas leņķiskas ekstremitāšu deformācijas, piemēram, priekšējo kāju pagriešanās uz āru. Neraugoties uz izmainīto ķermeņa uzbūvi, kopējais ķermeņa garums un izmērs parasti ir normāls. Šis stāvoklis galvenokārt ietekmē ārējo izskatu un pats par sevi parasti nav saistīts ar smagām veselības problēmām, lai gan būtiski ietekmē skeleta struktūru un augumu.
Turpretī mutācija 12. hromosomā, kas izraisa CDDY, var izraisīt starpskriemeļu disku deģenerāciju (IVDD). Šie diski darbojas kā spilventiņi starp mugurkaula skriemeļiem, nodrošinot mugurkaula balstu un lokanību. IVDD gadījumā disku deģenerācija un vēlāk trūce izraisa muguras smadzeņu vai nervu saspiešanu. Suņiem ar vienu CDDY mutācijas kopiju jau ir paaugstināts IVDD attīstības risks.

Pētījumi liecina, ka abu FGF4 retrogēnu (FGF4L1 un FGF4L2) ietekme summējas. Šķirnēm ar visīsākajām ekstremitātēm, piemēram, takšiem un korgijiem, abi varianti bieži ir sastopami lielā biežumā. Lai gan mutācija 12. hromosomā auguma ziņā tiek pārmantota daļēji dominanti un IVDD riska ziņā dominanti, suņiem ar starpskriemeļu disku slimību (IVDD) ne vienmēr attīstās klīniskās pazīmes. Savukārt suņiem ar diska trūci vai muguras smadzeņu saspiešanas klīniskajām pazīmēm šīs mutācijas var nebūt.

PubMed ID:

Publicēšanas gads:

OMIA ID:

OMIA varianta ID: